It is necessary to choose a visual aid that is appropriate for the topic and audience.

"Bumbiermuižas" pirmais stāsts – "Kaliostro lāsts"


Kad laukos cilvēkam ir darba pilnas rokas,
Tad liela pļāpāšana raisa sirdsapziņas mokas,
Bet tikko runa ir par "Bumbiermuižas" stāstiem,
Tad izzūd vara, ļautiņiem, pār "mutes vārstiem".
Katram zināms ir savs "Bumbiermužas" stāsts,
Katram nākošam jau savādāks ir klāsts,
Padomāju, ka galā es ar stāstiem tikšu,
Ja galvā neturēšu, bet uz papīra to visu likšu!
Es neesmu večuks ar sirmu bārdu,
Kam pilna bārda, gudru vārdu,
Es esmu "Bumbiermuižas" kaimiņiene Ilzīte,
Kuru reiz pārsteidza barona Bumbiera vizīte!
Biju daudz es dzirdējusi par savu kaimiņu,
Un savā galvā uzbūrusi ainiņu, -
Bet nenāca man prātā doma,
Ka manā priekšnamā reiz stāvēs viņa ceļasoma!
Bij’ īsti, vasarīga, karsta diena,
Pēcpusdiena, laukā smaržoja pēc tikko pļauta siena,
Sienāzīšu bariņš zālē sisināja,
Vīrs ar meitu man no "kurkuļvannas" māja.
Līdz kaklam dīķī sēdēt bija īstā "štelle!*"
Jo tovasar’, bij’ vēsāka, es domāju, pat "elle!",
Paslēpes ar sauli visi spēlēt steidza,
Kad noķēra ēniņu, tad spēli beidza.

Tovakar es sadomāju pankūciņas maisīt,
Bet piesita pie durvīm, un steidzu vaļā taisīt!
Nav mūsu pusē cilvēks biežais viesis,
Un, ja vēl zābakus tam rotā zelta piesis!
Ja galvā šajā karstumā tam liekie mati,
Tam rokā liela soma, bet nav ne zirgs, ne rati!?
Jau vīrs ar meitu arī piesteigušies klāt,
Un gribējās uzreiz mums svešo vīru iztaujāt,
Bet mūsu ciemiņš nav uz mutes kritis!
Un saka - esot Barons Bumbiers, kas kaimiņos mums mitis!
Šis ietērps, lai mēs atpazītu viņu,
Tik ilgi taču nedevis par sevi ziņu!
30 gadi pagājuši, vai tad tie ir nieki!

Jau krēslojas un vējo viss pēc "mīlas saldās!*"

Te barons dzird: - aiz krūma kāds no smiekliem valdās,

No ceriņkrūma meitēns izlīdis un smej,

Kamēr barons akas ūdeni sev virsū lej:

- Zini, Bumbierkungs, ka akā dzīvo "Bubiņš"?!

- Viņš nemāk runāt, bet tāpēc jau nav "dumiņš"!

- Es viņu baroju ar visām dārza ogām,

- Bet viņš tad padalās ar monētām un pogām!

- Mēs reti tiekamies - pie akas iet man liegums,

- Ja tieku manīta, tad tētim galvā "spriegums!"

Barons mīļi saņem mazās rokas,

Sarunas ar bērniem viņam ļoti labi sokas:

- Kad maziņš biju arī manā akā "Bubiņš" bija,

- Mani arī nelaida, tad asaras kā pupas lija,

- Kad nomierinājos un raudāt beidzu,

- Pa kluso no auklītes pie "Bubiņa" es steidzu,

- Kā tagad atceros to jauko dienu,

- Kad "Bubiņš" dāvāja man akmentiņu vienu.

- Tagad Tev šo akmeni es, sirsniņ, dodu,

- Ja pieņemsi, es uzskatīšu to par lielu godu!

- Šo dzintara akmeni no sirds Tu sargāsi,

- Un kādreiz varbūt kādam tālāk dāvāsi.

- Šī "Bubiņa" dāvātā "priežu asara"

- Kā mana bērnības skaistākā vasara -

- Kā pirmo reizi baudītais alus no krustmātes Janas,

- Kā medus, kas uzziests uz sviestmaizes manas,

- Kā gabaliņš ziepju, no kura burbuļi laisti,

- Kā siena kaudze, kurā gulējām, kad bijām slaisti.

- To visu es kabatā turēju

- Un nesu caur gadiem, kā varēju.

- Nav vērtīgākas lietas man nevienas,

- Kā šajā akmenī – manas bērnu dienas!


Tur jau Ilzīte mums pretim nākusi:

- Esmu jau uztraukties sākusi!

- Bļodā jau pankūkas dziest!

- Tik nezinu, ko gribēsiet uz pankūciņām ziest?

Mēs steidzamies visi uz mājas pusi,

Mums pakaļ "Bubiņš" noskatās klusi.

 

* "saldā mīla" – tautā sauc vīteni, kas zied ļoti smaržīgām puķēm


Priekšnamā jau smaržo meža zemeņu tēja.

To mazais meitēns lasīja un buntītēs sēja.

Pie Ilzītes viss ir mājīgs un tīrs,

Skats priecājas, bet apstājas stūrī, kur apsēdies vīrs.

- Vai atļausiet, kungs, Jums blakus sēsties?

Kristaps: - Vai tad taisos es ar kaimiņu plēsties?!

Tad barons ar medu sāk pankūku glāstīt

Un kādu notikumu par sevi mums stāstīt:

- Dzimu es tālajā 1773-šajā gadā.

- Nebijām bagāti, bet nemirām badā.

Kristapam no dzirdētā uznāk negaidīts klepus,

Telefonā kalkulatoru viņš ieslēdz slepus,

Bet barons Bumbiers tik tālāk stāstā dodas,

Un milzīga ziņkāre visiem mums rodas…

- Turpināšu ar to, ka man septiņi gadi,

- Uz Jelgavu atbraukuši es un vēl daži radi.

Kāpēc lai tik garu mēs ceļu veiktu?

Svarīgi, lai kādu personu sveiktu. 

Zinātne tobrīd, kā zināms, pieņēmās spēkā, 

Bet prāts vēl ar maģiju ielaidās "dēkā"…

Un tāpēc uz Jelgavu atbraucis Džuzepe Balzāmo,

Lai zināmo vērstu vēl dziļāk par nezināmo!

Šim cilvēkam augstmaņi vēra vaļā durvis,

Šis cilvēks bij’ pasaulē izslavēts – burvis!

Kas tomēr zināt kārē savu pieri rauc –

Es teikšu, par Kaliostro, burvi tautā sauc!

Vai burvis, dziednieks vai avantūrists,

Bet Kaliostro zina katrs Sicīlijas tūrists!

1743-šajā gadā dzimis šis Sicīlijas dēls,

Kā pati maģija ir Kaliostro tēls.

 

Ciemojāmies mēs Jelgavā ne visai bieži.

Tur pie grāfienes Elīzes mežos ganījās brieži.

Grāfiene kad medības rīkoja prāvas,

Daudz gaļas pēc tam gulēja uz miesnieka lāvas.

Tieši tajā laikā pie grāfienes Elīzes fon der Rekes mājās

Ņem un pats Kaliostro ar svītu stājās!

Par godu šim tika rīkotas medības un balle.

Ar ziediem, svecēm un sulaiņiem bij pilna halle!

Kamēr Kurzemes baroneses ap Kaliostro sievu stājās,

Ņēmās Serafinu iztaujāt - kā Sicīlijā dāmām klājās?

Bet kungi kāršu zālē kopā ar Kaliostro, kur cigāri dūmo,

Runāja, protams, par politiku drūmo,

Es tikmēr aiz ziņkāres kādu rokturi tvēru,

Un kādas durvis aiz sevis cieti vēru.

Tā bija maza, auksta, mēbelēta telpa,

No bailēm vai no putekļiem man rāvās cieti elpa…

Pie sienām ragi, skapis, kumode un galds,

Uz galda galdauts – mežģīnēs, ne visai balts.

Vēl pudelītes, mēģenes un citi trauki,

Pa vidu bundžiņa un kaut kas tajā burbuļoja jauki!

Pēkšņi tepat aiz durvīm es sadzirdēju kādu!

Kā lai tagad paglābju es savu ādu?!

Es nedomājot sienas skapī lēcu,

Un virsū rāvu kaut ko ļoti vecu.

Vai tas naftalīns vai laka,

Bet tam bij’ neciešama smaka!

Kaut sēdēju pavisam klusi,

Es sadzirdēju tikai pusi -

Divi vīri telpā ilgi strīdējās.

Viens teica, ka formula par ilgu kavējās!

Otrs taisnojās, ka tā būs unikāla bauda,

Un milzīga būs nopelnītā nauda!

"Jaunības eliksīrs" visbiežāk minēts tika,

Bet tas viss iesnausties man beigu galā lika!

Kad telpa kļuva pavisam klusa,

Mani no miega uzrāva blusa.

Es klusiņām pavēru skapja durvis:

Pie galda stāvēja mums zināmais burvis,

No pudeles pudelē viņš kaut ko lēja

Un klusi pie sevis nesaprotami vervelēja:

Tad no pudeles izšāvās dūmi,

Un telpā palika tumši un drūmi…

Kad izklīda dūmi, bij’ pazudis burvis.

Es beidzot atļāvos vērt skapja durvis.

Pirmais, es tūdaļ pie galda gāju

Un sajutu burvīgu smaržu, bet vāju.

Pie deguna pieliku es šķidrumu zaļu

Un nesapratu, kā mutē jau lēju daļu…

Uznāca maziņš drebulīt’s, nosvīda vaigs,

Bet nenotika toreiz it kā nekas baigs.

Kā pa sapņiem es dzirdēju auklītes balsi:

- Es viņam rādīšu, kur Rīga, kur Talsi!

- Meklēju puiku jau pusi dienas,

- Kaut mācētu runāt šīs muižas sienas!

Kad izskrēju gaitenī, ar kādu stipri saskrējos.

- Es te meklēju, meklēju,- stostījos es, - savējos!

- Kas tā brāžas,

- Ka dāma no kājām gāžas!

Redzēju tikai, ka skaists, bet nikns zaļu acu pāris,

Uz grīdas sēžot, mani bija sirsnīgi bāris.

"Tas" ātri piecēlās, skaisto kleitu sapurināja,

Un mani – nosarkušo, vairs neuzrunāja……..

Gaiteņa galā mani auklīte skāva,

No rokām pudelīti gan tūlīt rāva.

- Kas tas par draņķi, Tev, resgali, rokās?

- Lai vecs cilvēks uztraucās un mokās!

- Gan tēvam, gan mātei zināms tiks

- Šis tavs ar pazušanu triks!

Pat nemēģināju es no aukles projām tikt,

Vairs negribēju sirdij straujāk pukstēt likt.

Pēc tam tik dzirdēju, kā grāfiene no rīta

Klaigā, kur palicis Kaliostro un viņa svīta.

Ka nevienam gar viņu neesot nekādas daļas.

Kur tagad likšot tik daudz samedītās gaļas?

Jā, toreiz brangi maniem radiem ratos gaļu lika,

Vesels briedis mammai, tēvam tika!

Vēlāk grāfiene Elīze grāmatu laida klajā,

Aprakstot par Kaliostro ciemošanos tajā!

Runāja, ka burvis politikā stājās,

Un dzīvoja Templiešu ordeņa mājās.

Vēl pēc pāris gadiem, dzirdot viņa vārdu,

Uzzinu, ka cietumā tas ticis – vecs ar bārdu,

Ka Romas pāvests, nāves spriedumu, tam labvēlīgi maina,

Kaut pret baznīcu tam pierādīta vaina

Cietumā tas mocīts, spīdzināts:

Ar ko kopā esot pāvests spridzināts?

Bija man 22 gadi,

Kad sēru vēsti atnesa radi, 

Ka tās esot Kaliostro beigas,

Es uztvēru bez žēluma un steigas.

Vai tad varēja būt mazākā man doma,

Kāda manā dzīvē būs Kaliostro loma!?

 


Gadi skrēja mazām, ņiprām kājām,

Visa pasaule bij’ kļuvusi par mājām!

Pašu mājās peles mitinājās,

Mātes, tēva kaps ar sūnām pāri klājās.

Lieliem auļiem nesās dzīves rati,

Bet pēkšņi atskārtu, ka nepaliek man sirmi mati!

Vai gaisa balonā, vai uz kuģa klāja,

Bet nemainās arī mana vīrišķīgā stāja!

Nemetās man krunkas, nebojājās zobi!

Neaug vēderiņš un atmiņā nav robi!

Sāku malu malās ārstus tincināt,

Šie pretī tikai pirkstu vicināt!

Dažs labs bij’ ne pa jokam bargs:

- Te tik jāsauc mūsu sargs!

- Viņam viltota ir pase!

- Jāpārbauda pēc tam būs kase!

- Pēc pases viņš jau krietni gados!

Vai man burvji neesot rados?

Ataust atmiņā man aina…..

Es sāku saprast, kāda man ir vaina…

Ataust Kaliostro tēls, pudele un dūmi,

Un paliek man ap sirdi tiešām drūmi.

Tajā mirklī atcerējos es par Maķedonijas Aleksandru mītu –

Kā atradis viņš noslēpumainu alu kādu rītu.

Bet alā avotiņš no pašas zemes sūcās,

Pie avotiņa večuks kaut ko klusi lūdzās.

Uz ceļiem Aleksandrs pie avotiņa kritis,

Pirms spēja padzerties, kāds pie pleca sitis.

- Pirms mūžību no avotiņa tversi,

- Šo "jaunības eliksīru" kāri dzersi!

- Uzklausi mani, ļoti vecu vīru,

- Tev patiesību paudīšu ar sirdsapziņu tīru!

- Es kādreiz ar’ no avotiņa dzēru,

- 100 gadus nodzīvoju līdz patiesību tvēru.

- Jau daudzus gadsimtus es šajā alā lūdzos,

- Par savu kļūdu "Varenajam Dievam" sūdzos.

- Sen jau esmu piekusis no dzīves tādas,

- Man vēlēšanās dzīvot nav ne kādas!

- Esmu izmisis un dzīves pārsātināts,

- Par visu vairāk gribu būt no viņas atsvabināts!

Un ātri metās Aleksandrs prom no alas,

Dzina uzticīgo zirgu prom no tālās malas…………

 

 

Uz galda sen jau tukša pankūku bļoda stāv,

Aiz loga zvaigznes debess griestos blāv.

Saimnieks Kristaps aiznes meitiņu uz gultu klusi,

Tai miega pele sapni atnesusi,

Ilzīte uz baronu Bumbieru skatās tā skumji:

- Mēdzam bērnībā mēs būt tik dumji!

- Es pirtiņā, Jums, baron, gultas vietu klāšu,

- Ja domāsiet braukt prom, es Jūs patiešām rāšu!

- Es neesmu priecīgs, Ilzīt, būt Jums šeit par nastu,

- Ja mana māja neciestu, tad tur es mieru rastu.

- Es zinu, namu esat domājuši glābt, 

- Lai laika vēji nepaspētu sev tik visu grābt.

- Par to man bezgalīgs un patiess prieks,

- Sargāt manu senču garus tas nav nieks!

- Bet vai vēl ko varētu Jums mīļā saimniec’ lūgt?

- Rīt Jūsu "dzelzs rumaku", kas stāv pie šķūņa jūgt?

- Līdz manai sētai gribētos kaut kādā veidā tikt,

- Mazliet tur padzīvot un vecās ainas atkal kopā likt…

- Jūs, savukārt, es vakaros ar stāstiem lutināšu

- Un svaigā gaisā, ārā vakariņu galdu klāšu.

- Malu malās esmu daudz ko ēdis,

- Mācījis man gatavot gan koks, gan turku blēdis.

- Pat Kazanovas kungs ar gudrām domām dalījies,

- Kas jādara, ja esi tarakānus sarijies… 

- Un kad krēslā degsim ugunskurā liesmas,

- Uzspēlēšu tālo zemju dziesmas!

- Tad Ilzīte ar neviltotu smaidu teic:

- Es jau rītu gaidu!

Vēsie zāles stiebri pēdas kutina,

Vakars mūsu viesi šodien lutina,

Pirtiņā ir klāta karaliska vieta,

Pa lodziņu redzama atblāzma no rieta..

Uz galda vāzē "saldās mīlas" zars;

Šai malā jūtams kārtīgs Latvietības gars!

Un ievilcis vēl krūtīs barons saldo garšu,

Pēc brīža jau vairs nedzird dīķī kori varžu.

Sapnis kungu aiznesis uz tālu malu,

Varbūt atkal atpakaļ uz liktenīgo alu?...

 


Tā nu beidzies pirmais "Bumbiermuižas" stāsts,

Par to kā skāris baronu bij’"Kaliostro lāsts!"

 


turpinājums sekos…

* štelle – latviešu valodas žargonā – patīkama, jauka nodarbe
Made on
Tilda